Lietuva
Lietuvas iedzīvotāju demogrāfiskās iezīmes ir iedzīvotāju blīvums, etniskā piederība, izglītības līmenis, veselība, ekonomiskais stāvoklis un reliģiskā piederība. Lietuvas iedzīvotāju skaits pieauga pēc Otrā pasaules kara beigām, 1991. gadā sasniedzot 3,7 miljonus, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma tajā pašā gadā sāka samazināties, kas negatīvi ietekmēja valsti.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma dzimstības līmenis samazinājās un iedzīvotāju skaits krasi samazinājās, jo bija salīdzinoši augsts mirstības līmenis, masveida emigrācija un liels pašnāvību skaita pieaugums, kas padarīja Lietuvu par vienu no valstīm ar visaugstāko pašnāvību skaitu pasaulē.
Tas izraisīja iedzīvotāju skaita samazināšanos zem 3 miljoniem 2012. gadā, zaudējot vairāk nekā ceturtdaļu iedzīvotāju 30 gadu laikā. Šobrīd Lietuvas dzimstības līmenis ir viens no zemākajiem pasaulē. Tomēr, lai gan pašnāvību līmenis Eiropas Savienībā joprojām būtu visaugstākais, tas laika gaitā samazinājās.
Iedzīvotāju skaita tendences un emigrācija
Kopš 2019. gada Lietuvā atgriežas vairāk Lietuvas pilsoņu nekā aizbrauc, lielā mērā pateicoties dzīves kvalitātes un ekonomisko apstākļu straujajai uzlabošanai dzimtenē. Lietuvas emigrantu vidū, kas atgriežas, pieaug tendence izvēlēties lauku reģionus, nevis pilsētas.
Vēsturiskā demogrāfija
Agrākās liecības par iedzīvotājiem mūsdienu Lietuvā datējamas ar 10 000 p.m.ē. Laikā no 3000. līdz 2000. gadam p.m.ē. vītņstieples kultūras cilvēki izplatījās plašā Austrumeiropas reģionā, starp Baltijas jūru un Vistu upi Rietumos un līniju Maskava–Kurska austrumos.
Apvienojoties ar iezemiešu tautām, viņi izveidoja atšķirīgu indoeiropiešu etnisko grupu, kuras pēcnācēji ir mūsdienu lietuviešu un latviešu tautas un bijušie vecprūši. Lietuvas vārds – lietuvieši – pirmo reizi minēts 1009. gadā.
- Lietuvas pamatvalsts – Lietuvas hercogiste – radās Lietuvas etniskās dzimtenes – teritorijā.
- Pēc Lietuvas Lielhercogistes (GDL) dzimšanas aptuveni 70% iedzīvotāju bija etniskie lietuvieši.
- Līdz ar jaunu rutēniešu teritoriju iegūšanu šī proporcija samazinājās līdz 50% un vēlāk līdz 30%.
Līdz brīdim, kad notika lielākā paplašināšanās Kijevas Rusas zemēs, 13. gs. beigās un 14. gs. laikā GDL teritorija bija aptuveni 800 000 km2 (310 000 kv mi), no kuriem 10% bija etniski lietuvieši.
Tiek lēsts, ka etniskais lietuviešu iedzīvotāju skaits bija 420 000 no 1,4 miljoniem 1375 (teritorija bija aptuveni 700 000 km2 (270 000 kv mi)) un 550 000 no 3,8 miljoniem 1490. gadā (teritorija: 850 000 km2). Līdztekus rutēniešiem un lietuviešiem, visā GDL bija arī citas nozīmīgas etniskās grupas – ebreji un tatāri.
Tiek lēsts, ka 1493. gadā Polijas un GDL iedzīvotāju kopskaits bija 7,5 miljoni, no kuriem 3,25 miljoni bija poļi, 3,75 miljoni rutēnieši un 0,5 miljoni lietuvieši.
Ļubļinas lielhercogiste zaudēja lielu daļu no Polijas kroņa zemēm (skat. Polijas–Lietuvas ūnijas demogrāfiskos datus). Etniskā lietuviešu proporcija GDL ir aptuveni 1/4 pēc Ļubļinas savienības aizturēšanas līdz sadalīšanai.
- gadsimta vidū un beigās visā GDL bija daudz postījumu un iedzīvotāju skaita samazināšanās, ieskaitot etnisko lietuviešu iedzīvotāju skaitu Viļņas vojevodistē. Līdztekus postījumiem, pēc Krievijas impērijas teritoriālajiem zaudējumiem, proporcionāli samazinājās arī rutēniešu iedzīvotāju skaits.
- gadā GDL bija aptuveni 4,84 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā etniskā grupa bija rutēni, aptuveni 1,39 miljoni – lietuvieši.
Šis raksts sagatavots ar mākslīgā intelekta palīdzību, balstoties uz vairākiem ziņu avotiem, un to pārskata mūsu redaktori atbilstoši redakcijas principiem. Redakcionālie standarti · Ziņas un kontakti
Komentāri 0